Kad savā lokā dzirdu vīriešus sakām “mana sieva nemīl gatavot”, es tajā gandrīz vienmēr sajūtu tādu kā slēptu neapmierinātību. Dažreiz tas izklausās pēc joka, citreiz pēc klusa pārmetuma.
Esmu pieķēris sevi pie domas: vai mēs tiešām runājam par reālu sadzīves grūtību, vai vienkārši atkārtojam pierastos stereotipus?
Mana atziņa par virtuvi kā “pareizības” mērauklu
Daudziem no mums bērnībā tika ieaudzināts, ka virtuve ir tieši sievietes atbildība. Ja mājās smaržo pēc silta ēdiena, tad šķiet, ka ģimenē viss ir kārtībā. Savukārt tukšs ledusskapis it kā signalizē, ka kaut kas “nav pareizi”.
Esmu redzējis, ka sabiedrība pret sievieti, kura neaizraujas ar gatavošanu, mēdz būt diezgan skarba – viņu uzreiz nosauc par nesaimniecisku.
Interesanti, ka pret vīriešu pienākumiem attieksme mēdz būt pielaidīgāka. Ja vīrietim neizdodas pietiekami nopelnīt, mēs biežāk runājam par nogurumu vai apstākļiem. Bet ēst gatavošana sievietei nez kāpēc tiek uztverta kā obligāts talants.
Esmu dalījies ar šo domu arī ar citiem un nonācis pie secinājuma: ēdiena gatavošana ir vienkārši prasme, nevis mīlestības mēraukla.
Var katru dienu stāvēt pie plīts un tomēr justies emocionāli tālu no saviem tuvajiem. Un otrādi – var nemīlēt gatavot, bet rūpēties un radīt māju sajūtu pavisam citos veidos, kas ir daudz svarīgāki par kārtējo maltīti.
Bieži vien iemesli, kāpēc negribas gatavot, ir pavisam saprotami. Varbūt darbā tiek patērēts tik daudz enerģijas, ka vakarā virtuve šķiet kā papildu slodze. Citreiz tā ir vienkārši nepatika pret konkrēto nodarbi, un tajā nav nekā slikta.
Ko esmu sapratis par attiecībām un gaidām
Mana pieredze rāda, ka problēma parasti nav tajā, kurš gatavo. Sarežģījumi sākas tad, ja pāris nespēj vienoties par ikdienas darbiem. Ja viens gaida vakariņas kā pašsaprotamu lietu, bet otrs šo spiedienu nepieņem, pamazām aug neapmierinātība.
Šie strīdi patiesībā nav par ēdienu, bet gan par mūsu gaidām vienam pret otru. Esmu sapratis, ka nav tik svarīgi, kurš tieši sagriež dārzeņus. Svarīgākais ir tas, kurš parūpējas, lai visiem būtu komfortabli.
Ģimene manā skatījumā ir vienošanās, nevis stingru lomu saraksts. Vienā mājā gatavo vīrietis, citā – ēdiens tiek pasūtīts, bet vēl kāds gatavo kopā brīvdienās. Neviens no šiem variantiem nepadara ģimeni par “nepareizu”.
Esmu domājis – kas mainītos, ja mēs beigtu gaidīt, ka sievietei obligāti jāmīl gatavot? Iespējams, mājās kļūtu mierīgāk un būtu vairāk godīgu sarunu. Galu galā brīvība būt pašam un nedzīvot pēc citu priekšstatiem ir daudz vērtīgāka par prasmīgi pagatavotu mērci.
Savā pieredzē esmu redzējis, ka pat tajās ģimenēs, kur ēdiens ir svarīgs, pienākumi mēdz dalīties ļoti dažādi. Reizēm vakariņas gatavo tas, kuram tajā brīdī ir vairāk spēka, un tā ir normāla dzīves organizēšana.
Galvenais ir līdzsvars, nevis tas, kam “pienākas” būt virtuvē.
Svarīgi ir saprast, ka aiz katra vakariņu šķīvja patiesībā slēpjas cieņa pret otra laiku un vēlmi atpūsties. Ja mēs skatāmies uz mājas darbiem kā uz kopēju lietu, pazūd vajadzība pēc pārmetumiem.
